Sestdiena, 17.Aprīlī.2021, 17:23
Sveicināti Viesis | RSS
Sākums | 19. un 15. divīzijas Bruņinieki - Page 2 - Forums | Reģistrācija | Ieeja
[ Jauni komentāri · Meklēšana · RSS ]


   Ziedo vietnes attīstībai!
Foruma moderators: otomars, Valduha, Meilis  
Forums » Kara tēma » WW2 » 19. un 15. divīzijas Bruņinieki (Latviešu leģionāri-Dzelzs krusta Bruņinieku krusta kavalieri)
19. un 15. divīzijas Bruņinieki
MuitnieksDatums: Ceturtdiena, 30.Janvārī.2014, 00:08 | Komentāri # 26
Cienījams cilvēks
Komentāri: 1718
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Kluba biedrs Kluba Goda biedrs Balvu ielāde ...
Labvakar! Interesanti, kā "marokas baigais" tika pie saldētās gaļas medaļas, to it kā pasniedza par 1941.gada 1942.gada ziemas kampaņu pēc kaujām pie Maskavas?
 
ValduhaDatums: Ceturtdiena, 30.Janvārī.2014, 14:32 | Komentāri # 27
Stāstnieks

Komentāri: 9286
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Kluba biedrs Kluba Goda biedrs Kluba valdes loceklis Vip persona Kluba Vadība Balvu ielāde ...
Quote Muitnieks ()
Interesanti, kā "marokas baigais" tika pie saldētās gaļas medaļas, to it kā pasniedza par 1941.gada 1942.gada ziemas kampaņu pēc kaujām pie Maskavas?

Domājams, ka par cīņām pret partizāniem. Nekur nevaru atrast datumu, kad šis apbalvojums piešķirts. Uz Austrumu fronti viņa bataljons izbrauca 1941. gada 28. decembrī. Acīmredzot, kāda pietiekami nozīmīga kaujas epizode būs bijusi... doma

Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
 
rudisDatums: Ceturtdiena, 30.Janvārī.2014, 19:18 | Komentāri # 28
Zintnieks
Komentāri: 332
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Balvu ielāde ...
Quote Valduha ()
av gan skaidrs, kāpēc soda izpilde nenotika Murmanskā. Tieši Līgo vakarā viņš pa etapu caur Ļeņingradu un Tallinu nonāca čekas pagrabos Rīgā.
Normāla prakse - apsūdzētais tiek etapēts uz to iestādes nodaļu, kas veic izmeklēšanu. Pie kam- propoganda, gan jau nevilcinājās, kādā "krasnajā zvjozdā" uzrakstīt raksteli, ka notiesāts vienlīdzīgās un sociālisma ceļu droši ejošās tautas nodevējs. Kas attiecas uz "saldēto gaļu", tad nav problēmu, re ko raksta Uldis Neiburgs : "1941. gada 28. decembrī virsnieka vietnieks Ādamsons kopā ar 17. latviešu kārtības dienesta bataljonu dodas uz Austrumu fronti. Taču gaidīto kauju vietā viņam nākas pildīt sardžu dienestu un cīnīties pret padomju partizāniem Ļepeļas un Dņepropetrovskas apkārtnē." Vāci nešķiroja tranšejās, vai sardzes dienestā karojošos. Man liekas, ka bija pavēle par visu ziemas kompānijā, austrumu frontē 1941/42 ziemā karojušo militārpersonu apbalvošanu . TE ir vācu, apraksts apbalvojumam Medaille "Winterschlacht im Osten 1941/42"

"Vai tai ir taisnība, vai nav - tā vienalga ir mana valsts!" /Valters Šellenbergs/

Komentāru rediģēja rudis - Ceturtdiena, 30.Janvārī.2014, 23:27













 
ValduhaDatums: Piektdiena, 31.Janvārī.2014, 13:32 | Komentāri # 29
Stāstnieks

Komentāri: 9286
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Kluba biedrs Kluba Goda biedrs Kluba valdes loceklis Vip persona Kluba Vadība Balvu ielāde ...
Te man tāda interesanta bijušā leģionāra Laimoņa Ozoliņa grāmata "Kāvu atblāzmas skartie". Tanī ir viens stāsts par Ādamsona izlūkošanas reidu viņpus frontes līnijas. Vispār grāmatā aprakstīti reāli notikumi, protams, ar literāru piešprici.


Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
 
ValduhaDatums: Piektdiena, 31.Janvārī.2014, 13:34 | Komentāri # 30
Stāstnieks

Komentāri: 9286
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Kluba biedrs Kluba Goda biedrs Kluba valdes loceklis Vip persona Kluba Vadība Balvu ielāde ...


Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
 
ValduhaDatums: Piektdiena, 31.Janvārī.2014, 13:35 | Komentāri # 31
Stāstnieks

Komentāri: 9286
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Kluba biedrs Kluba Goda biedrs Kluba valdes loceklis Vip persona Kluba Vadība Balvu ielāde ...


Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
 
ValduhaDatums: Otrdiena, 04.Februārī.2014, 20:34 | Komentāri # 32
Stāstnieks

Komentāri: 9286
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Kluba biedrs Kluba Goda biedrs Kluba valdes loceklis Vip persona Kluba Vadība Balvu ielāde ...
Žanis Butkuss

Apbalvojumiem bagātākais latviešu leģionārs, leģendārs karavīrs, izcils šāvējs, nāvi nicinošs cīnītājs - visi šie epiteti ir piemērojami tērvetniekam kapteinim Žanim Butkum.
Šeit ievietoju Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieka Ulda Neiburga aprakstu par šo izcilo Latvijas dēlu:
Otrā pasaules kara laikā divpadsmit latviešu leģionāri izpelnījās Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu – vienu no augstākajiem Vācijas bruņoto spēku apbalvojumiem. Šoreiz stāsts būs par kapteini ŽANI BUTKUS. Kara gados vairāk nekā simts tuvcīņās neuzvarēts, neskaitāmas reizes ievainots, viņš nopelnīja gandrīz visus iespējamos Vācijas bruņoto spēku apbalvojumus un līdz pēdējam aizstāvēja savu dzimteni.
1906. gada 29. jūlija rīts Mežmuižas pagasta Mazberķenes muižas kalpu Friča un Annas ģimenē atausa ar priecīgu vēsti – bija nācis pasaulē viņu dēliņš Žanis. Liktenis lēma, ka viņš jau pusotra gada vecumā zaudēja tēvu un bija šķirts arī no mātes, kura sameklēja darbu netālajā pagastā. Tāpēc pirmos bērnības gadus mazais Žanis pavadīja vecmāmiņas uzraudzībā. Astoņu gadu vecumā viņš pārcēlās uz dzīvi pie mātes un sava nākamā audžutēva Kristapa Beķepura Kalnamuižas pagasta “Lielstiļļos”.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, viņiem uz kādu laiku nācās doties bēgļu gaitās uz Rīgu. Tur Žanis apguva galdnieka mācekļa arodu, bet vēlāk mācījās Penkules un Kalnamuižas pagastskolā.
Bērnībā viņam par visu vairāk patika uzturēties mežā un ūdeņu tuvumā. Ar pašizgatavotu pistoli četrpadsmit gadu vecumā Žanis guva savu pirmo medījumu. Audžutēvs, to redzēdams, iegādājās viņam īstu mednieka vienstobreni. Nākamajā medību sezonā jaunā censoņa guvums jau bija 73 zaķi un sešas lapsas – viņam līdzi netika pat pieredzes bagātākie apkārtnes mednieki!
Pienāca laiks stāties karadienestā. Žanis nonāca 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Līdzās šaušanas nodarbībām viņš aizrāvās arī ar grieķu–romiešu cīņu un
boksu – uz nodarbībām pat nācās doties “brīvsolī”, pa vakariem slepus atstājot pulka kazarmas. Žanis sapņoja par virsnieka karjeru, tomēr bija jāklausa audžutēva uzaicinājumam pārņemt vadību 70 hektāru lielajā “Lielstiļļu” saimniecībā.
Pēc kara dienesta viņš aktīvi darbojās arī 16. Jelgavas aizsargu pulkā, piedalīdamies šaušanas sacensībās. 1937. gadā Butkus izcīnīja pirmo vietu šaušanā ar mazkalibra šauteni Baltijas valstu (tajās piedalījās arī Somija) meistarsacīkstēs Lietuvā. (Otrais toreiz palika somu šāvējs Klerihs, kurš vēlāk Ziemas kara laikā ar savu snaiperšauteni apstādināja 22 krievu tankus.) Liels Butkus panākums bija arī otrā vieta šaušanā ar somu kara šauteni pasaules meistarsacīkstēs Helsinkos.
“Ja kāds nostāsies par mērķi, tad iešu!”
Divdesmit sešu gadu vecumā Žanis apprecējās ar kaimiņu māju saimniekmeitu Mildu Jaunģerķēnu, kura drīz viņam dāvāja divas meitas – Margu un Mirdzu. Laimīgai nākotnei svītru diemžēl pārvilka Latvijas okupācija.
Butkus nepakļāvās padomju okupantu rīkojumiem nodot ieročus. Kad viņam – bijušajam Tērvetes pagasta aizsargu nodaļas priekšniekam – pārsteidzošā kārtā piedāvāja apmācīt šaušanā milicijas palīgdienesta vīrus, Žanis to bravūrīgi noraidīja, teikdams: “Ja kāds nostāsies par mērķi, tad iešu!”
“Lielstiļļos” vairākas reizes meklēja ieročus, bet neveiksmīgi. Bailēs no māju saimnieka Jelgavas miliči izlikās tos neredzam, pat sataustot noliktus pa tvērienam zem platās laulības gultas matračiem – galu galā ar ieročiem prata rīkoties ne vien Žanis, bet arī viņa dzīvesbiedre. Okupanti tomēr turpināja sekot Butkus gaitām – pēc nonākšanas aresta telpā Jelgavas milicijā viņš vairākus mēnešus slēpās pie draugiem Rīgā. Sākoties pavasara darbiem, Žanis atgriezās “Lielstiļļos”, bieži vien nakšņojot ārpus mājām.
Liktenīgā 1941. gada 14. jūnija nakts pienāca ar vēsti, ka tuvākajā apkārtnē sākušās apcietināšanas. Žanis gan bija skaidri pārliecināts, ka vajātāji par mērķi izraudzīsies tikai viņu, nevis viņa ģimeni. Arī sieva Milda uzskatīja – nav vērts nakts vidū modināt aizmigušās meitenes, viņas visas pievienosies Žanim mežā agri no rīta. Taču, atgriezies savā slēptuvē, Butkus pa gabalu bija spiests noraudzīties, kā viņa sievu un tikai piecus un astoņus gadus vecās meitiņas aizved smagā mašīna bruņotu čekistu un miliču pavadībā. Nokavēts izrādījās arī viņa izmisīgais skrējiens uz mājām, lai to aizkavētu.
No Krasnojarskas novada Partizanskas rajona Margai un Mirdzai izdevās atgriezties tikai 1946. gada beigās. Spītējot briesmām un aizliegumam, pēc gada nelegāli uz Latviju devās arī viņu māte Milda. Līdzīgi kā citus izsūtītos 1949. gadā viņu apsūdzēja par bēgšanu un nosūtīja atpakaļ uz Sibīriju – atbrīvoja tikai 1954. gadā.
Jau vēlāk, nonācis Rietumos trimdā, Butkus uzzināja, ka viņa sieva un meitas ir pārdzīvojušas izsūtījumu un atgriezušās Latvijā. Viņš tad jau bija nodibinājis jaunu ģimeni. Arī gaitas leģionā atgriešanos dzimtenē
padarīja neiespējamu. Satikties ar sievu un meitām Žanim vairāk nebija lemts.
“Vecīt, pagaidi, nav laika!”
Kā rīkojas cilvēks, kuram ar varu atņemts viss, kas viņam dārgs? Viņš atriebjas. Arī Žanis Butkus darīja visu, lai atdarītu naidīgajai komunistu varai, un aktīvi iesaistījās nacionālo partizānu cīņās.
Viņa komandētā vienība uzbrūk Tērvetes pagasta izpildkomitejai un vietējai mašīnu traktoru stacijai. 1941. gada 27./28. jūnija naktī Butkus partizāni izcīna sekmīgas kaujas ar divām sarkanās armijas vienībām pie Meķiem un Kroņauces.
1942. gada jūnijā 26. (Tukuma) latviešu kārtības dienesta bataljona sastāvā Butkus dodas uz Austrumu fronti. Tur piedalās kaujās pret sarkano armiju un padomju partizāniem pie Ilmeņa ezera un Minskas un Sluckas. Pēc vairākiem pārdrošiem izlūkgājieniem Žani no kaprāļa paaugstina par virsnieka vietnieku.
Par 1. šķiras Dzelzskrusta kavalieri Butkus kļūst 1943. gada augustā Volhovas frontē jau pēc viņa bataljona ieskaitīšanas latviešu leģionā. Septiņas reizes viņš dodas pāri frontes starplaukam, stundām ilgi atrazdamies pretinieka pusē, un, spītēdams nāves briesmām, veic izlūkošanu. 1943. gada beigās kādā kaujā Žani tik smagi kontuzē, ka savā vienībā viņš atgriežas 34 stundas nogulējis bezsamaņā, kad viņa cīņu biedri jau sākuši spriest par varoņa cienīgu apbedīšanu.
Ar īpašu drošsirdību Butkus izceļas, arī komandēdams 19. latviešu divīzijas 43. grenadieru pulka 3. bataljona 10. rotu 1944. gada 16. – 19. marta kaujās pie Veļikajas upes. To dalībnieks kapteinis Vilis Hāzners savā kara dienasgrāmatā piemin, ka uz jautājumu, kā izskatās krievu pusē, Jānis vien atbildējis: “Vecīt, pagaidi, nav laika,” sarunu turpinot tikai pēc tam, kad padarījis nekaitīgu pretinieka snaiperi frontes otrā pusē.
“Ar Butkus vēl labu laiku sitāmies kopā. Viņam patika atrasties tur, kur “kaut kas notiek”. Neviens no visiem mūsu frontes vīriem laikam nemācēja tā darboties tuvcīņās kā viņš. Bet man tas nav jāstāsta; tas nemaz arī nav izstāstāms, tas vienkārši jāredz! Butkus tieši kaujas laukā pēdējo reizi satiku 26. martā, kad viņš, jau nezin kuru reizi ievainots, nebija aizdabūjams uz pārsiešanas punktu, kamēr kauja nav beigusies. Viņu pārsietu uz savu bunkuru ataicināja pulka komandieris pulkvedis Lobe un tikai ar pavēli piespieda uzmeklēt ārstu un slimnīcu,” atceras Vilis Hāzners.
“Man liekas, ka šodien dabūšu pa kātiem…”
Pēc atkāpšanās uz Latviju Butkus ar savu rotu izceļas 1944. gada augusta cīņās pie Lejasbultām starp Lubānu un Cesvaini. Vairāk nekā 20 stundas viņi atvaira ienaidnieka uzbrukumus, kā arī iebrūk tā izejas pozīcijās. Kopā ar sešiem rotas karavīriem Butkus sedz atkāpšanos, nokļūstot ienaidnieka ielenkumā. Te viņu smagi ievaino ar mīnmetēja šķembu kājā, plecā, vēderā un pat galvā. Butkus tomēr nepadodas, kopā ar astoņiem vienības vīriem izlaužoties no ielenkuma. Iespējams, viņa dzīvību izglābj tas, ka, nelāgu nojauzdams, viņš todien atteicies no ziņneša atnestajām pusdienām, teikdams: “Man liekas, ka šodien dabūšu pa kātiem…”
24. augustā Butkus saņem kapteiņa zīmotnes un uzplečus – tas ir rets gadījums kara laikā, kad nākas “pārlēkt” virsleitnanta dienesta pakāpei. Pats 19. latviešu divīzijas komandieris SS brigadenfīrers Bruno Štrekenbahs 21. septembrī viņam pasniedz godam nopelnīto Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu.
Pēc tam Butkus ārstējas Liezēres un Jaunpiebalgas lazaretēs, kā arī 19. latviešu divīzijas pārsiešanas punktā Lestenes Deģos. Leģionārs Aldis Hartmanis atceras, ka tur viņš nav ļāvis vāciešiem atņemt kādam latviešu zemniekam pēdējo zirgu. Pēc Butkus uzstāšanās un iespaida, kādu izraisīja viņa augstie apbalvojumi, vācieši bez vārda runas atstājuši mājas pagalmu.
Žanis visvairāk vēlas atgriezties pie savas vienības Kurzemes frontē, tomēr smagie ievainojumi dzīst pārāk lēni. Viņu nosūta ārstēties uz Vāciju. Jau pēc kara Butkus draugu lokā stāstīs, ka juties neērti, kad formastērpā ar apbalvojumiem tramvaja vagonā braucis pa Berlīni, un pārējie pasažieri cēlušies kājās, lai dotu vietu Bruņinieka krusta kavalierim. Dzirdēts nostāsts, ka Žanim piedāvāts tikties ar pašu Ādolfu Hitleru, bet viņš izvairījies. Butkus toreiz teicis, ka ir jau saņēmis visus “krustus” un neko, izņemot vienu – koka krustu –, viņš no fīrera sagaidīt nevarot, taču pēc tā vēl nekārojot.
1945. gada martā Butkus no Gotenhāfenas pārsūta uz Svinemindi, bet kara beigas viņš sagaida veselības uzlabošanas rotā Dānijā. Tur Butkus nonāk angļu gūstā, bet vēlāk pievienojas saviem cīņu biedriem latviešu karagūstekņu nometnē Cedelghemā, Beļģijā.
“Daugavas vanagu” meistaršāvējs
Tur viņš bija viens no aktīvākajiem organizācijas “Daugavas vanagi” veidotājiem. Atbrīvojies no gūsta, Butkus aktīvi darbojās latviešu trimdas sabiedriskajā dzīvē Augsburgā, Vācijā. Apguva sudrabkaļa amatu un nodibināja jaunu ģimeni, apprecoties ar bijušo Tērvetes sanatorijas medmāsu Veltu. Vēlāk jau viņiem pievienojas arī meitas Inta un Ulla. 1956. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Milvokos, ASV. Tur viņš ilgus gadus pildīja “Daugavas vanagu” ASV zemes valdes goda tiesas priekšsēža pienākumus un vadīja arī šīs organizācijas šaušanas sekciju.
Savu pirmo tikšanos ar Butkus spilgti atceras Korejas kara veterāns Ivars Švānfelds. 1963. gadā pēc dienesta ASV armijā viņš piedalījās “Daugavas vanagu” Vidējo rietumu apvienību šaušanas sacīkstēs, kur nācās mēroties spēkiem arī ar Milvoku komandu ar Butkus priekšgalā. Švānfelds startēja arī individuālās sacensībās par īpašu balvu – zelta pulksteni, par ko sacentušies pa vienam labākajam pārstāvim no katras komandas.
Būdams 24 gadus vecs labs šāvējs, viņš nopriecājies, ka konkurenti ir tikai jau gados vecāki vīri. Tomēr izrādījās, ka precīzākais bija tieši viens no “vecajiem” – Žanis Butkus, slavenais Bruņinieka krusta kavalieris. Švānfelds viņu atceras kā taisnīgu un labestīgu cilvēku, kurš baudījis sabiedrības cieņu un nekad nav lielījies ar savām varonīgajām kara gaitām.
Medījot lāčus Aļaskā
Mūža otrajā pusē Butkus dzīvi sarūgtināja PSRS un tās propagandas ietekmē nonākušo rietumvalstu organizāciju uzbrukumi, nepamatoti apvainojot viņu kara noziegumos. Tā bija plašākas LPSR VDK organizētas kampaņas daļa ar mērķi šķelt latviešu trimdas sabiedrību. 1979. gadā čekas paspārnē klajā nākušajā propagandas brošūrā “No SS un SD līdz…” Butkus raksturots kā “brutāls zaldāts, kas dievināja tikai ieroci un zvēriski trakoja, šāva un šāva”.
Lai izvairītos no apmelojumiem, kā arī sniegtu atbalstu mazbērnu audzināšanā, 1985. gadā Žanis kopā ar sievu Veltu pārcēlās uz dzīvi pie meitas ģimenes Aļaskā. Līdz sirmam vecumam Butkus palika uzticīgs savai senajai kaislībai, medījot briežus Viskonsinā un lāčus un aļņus Aļaskā, vilka arī lielus foreļu un lašu lomus.
Mūža nogalē viņš pārcieta vairākas sirdslēkmes un operācijas, cīnījās ar sāpēm ķermenī, ko mocīja tajā palikušās kara laika šķembas. Beigās tās gandrīz pilnībā viņam laupīja acu gaismu. 1997. gada jūlijā Klīvlendā “Daugavas vanagu” centrālā valde apstiprināja Butku par savas organizācijas goda biedru.
Aizsaules pulkam Žanis Butkus pievienojās 1999. gada 15. maijā Aļaskā deviņdesmit divu gadu vecumā kā pēdējais no vēl dzīvajiem latviešiem – Bruņinieka pakāpes Dzelzskrusta kavalieriem. “Veci karavīri nemirst, viņi tikai izbālē mūžībā…” šis senais teiciens, šķiet, tik ļoti ir par viņu.

Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
 
ValduhaDatums: Otrdiena, 04.Februārī.2014, 20:39 | Komentāri # 33
Stāstnieks

Komentāri: 9286
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Kluba biedrs Kluba Goda biedrs Kluba valdes loceklis Vip persona Kluba Vadība Balvu ielāde ...
Žaņa Butkusa apbalvojumi:
Austrumu Ziemas kauju medaļa

Ievainojuma nozīme (melnā, sudraba un zelta)

Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
 
ValduhaDatums: Otrdiena, 04.Februārī.2014, 20:51 | Komentāri # 34
Stāstnieks

Komentāri: 9286
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Kluba biedrs Kluba Goda biedrs Kluba valdes loceklis Vip persona Kluba Vadība Balvu ielāde ...
Kājinieku trieciena nozīme (sudraba)

Tuvcīņas nozīme (bronza, sudraba, zelta)

Par pēdējo apbalvojumu (Tuvcīņas nozīme zeltā) atkal ir neliela neskaidrība. Tas pats Uldis Neiburgs savā pētījumā atzīmē šo apbalvojumu, arī vairāki emigrācijā dzīvojoši pētnieki Butkusu min kā vienīgo latvieti, kurš saņēmis šo nozīmi. Kopumā WW2 laikā ar to apbalvoti vien 639 karavīri. Bet ir interneta raksti, kuros tā nav pieminēta. Arī kopējā apbalvoto sarakstā nevar atrast Butkusa uzvārdu, tiesa, tajā ir vien 634 kavalieri, bet 5 trūkst... doma
Es gan uzticos Neiburga pētījumam, kā arī veco karavīru atmiņām!

Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!

Komentāru rediģēja Valduha - Otrdiena, 04.Februārī.2014, 20:56













 
ValduhaDatums: Otrdiena, 04.Februārī.2014, 21:12 | Komentāri # 35
Stāstnieks

Komentāri: 9286
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Kluba biedrs Kluba Goda biedrs Kluba valdes loceklis Vip persona Kluba Vadība Balvu ielāde ...
Dzelzs krusta II un I šķira

Dzelzs krusta Bruņinieku krusts

Vācu Krusts zeltā

Pievienots (04.Februāris.2014, 21:12)
---------------------------------------------
Bet redz ko par fašistu Butkusu rakstīja laikraksts "Zemgales Komūnists" 1945. gada 27. maijā:
Karam sākoties, vāciešu rokaspuiši – aizsargi – gribēja iznīcināt
visus, kas bija uzdrīkstējušies piedalīties padomju iekārtas darbā.
Bandas vadonis Ž.Butkus ar savu palīgu Rozenfeldu bija nopirkuši
par degvīnu un papirosiem dažādus cilvēkus, kas darīja visu, ko
viņu kungi pavēlēja. Pirms vācu okupantu ierašanās viņi gribēja
ieņemt pagasta māju, traktoru staciju un citas vietas ar visiem
darbiniekiem. Tā nu viņi kā zvēri no mežiem bruka virsū, bet mūsu
uzmanība arvien šiem neliešiem aizsteidzās priekšā un viņi, nekā
nepanākdami, aizlīda savos midzeņos.
Kad mēs bijām atstājuši iestādes, viņi sabruka iekšā, plēsa
nedzīvas bildes un mina kājām, it kā tās viņiem būtu bīstamas. Kad
tas bija padarīts, tad sākās cilvēku medības.
Līdz nesamaņai piedzērušies, tie brauca pa mājām, vāca kopā
un grūda pagrabos katru, kas tik bija drīkstējis pateikt patiesību.
Tā briesmoņi atņēma bērniem tēvus un mātēm bērnus. Nelīdzēja
ne asaras, ne vaidi. Tie bija zvēri, kas rēca pēc asinīm. Viņi izrāva
no gultām gulošus cilvēkus un lielījās, ka noķēruši mežā.
Četru bērnu tēvu, kas bija vienīgais savas ģimenes apgādnieks,
aizsargi Pārups, Rozenfelds un Petrovičs izrāva no raudošo bērnu
vidus un nošāva tikai tāpēc, ka runāja „kungiem” pretim.
Butkus un Rozenfelds bija iedomājušies sevi par ārkārtīgiem
varoņiem un bija uzdrošinājušies uzbrukt lielākai sarkanarmiešu
grupai, bet dabūjuši ātri pazust. It sevišķi garais Avotu Jānis dabūjis
tā mukt, ka ilgi vēl smējušies Avotu māju ļaudis.
Šiem nejēgām vēl nepietika ar asinīm, tie izgāza savas dusmas
pie nedzīviem priekšmetiem – pie 1905. gada un 1919. gada cīnītāju
pieminekļiem. Viņi sadauzīja tos veseriem. Cilvēki, kas labprāt
roku nepieliek darbam, tagad strādāja vaiga sviedros.

P.S. Nav grūti iedomāties, kas patiesībā sadauzīja pieminekļus... pioneer


Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
 
TottenkopfDatums: Otrdiena, 04.Februārī.2014, 21:20 | Komentāri # 36
 
Balvu ielāde ...




Valduha, neta mīnēts, ka sudraba tuvcīņu saņēmis, bet personīgi zinot Neiburgu un zinot viņa pētījumus, un kādos arhīvos viņš tik nav bijis, tad ticamība ir diezgan liela.
 
ValduhaDatums: Otrdiena, 04.Februārī.2014, 21:59 | Komentāri # 37
Stāstnieks

Komentāri: 9286
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Kluba biedrs Kluba Goda biedrs Kluba valdes loceklis Vip persona Kluba Vadība Balvu ielāde ...
Interesantu epizodi ir aprakstījis leģionārs Laimonis Ozoliņš, kura ļoti labi parāda "asinskāro fašistu Butkusu". Tas notika 1944. gada 19. janvāra kaujā pie Ņekohovo sādžas. Tajā pulkvežleitnanta Veisa kaujas grupai vajadzēja aizturēt uzbrūkošo krievu spēkus, lai ļautu kādai vācu divīzijai izkļūt no ielenkuma Volhovas frontē. Butkuss, saņēmis gūstā kādu jaunu sarkanarmieti, ar pistoli rokās aizveda to pie pārējiem, kurus apsargāja pāris letiņu. Gūsteknis gājis paceltām rokām, bet kaklā karājies automāts. Kaut kas uz mirkli novērsa Žaņa uzmanību no gūstekņa, un tas tanī pašā brīdī sagrābis automātu, un pavērsis to pret virsnieku. Licies, ka tērvetnieka dienas skaitītas, bet Butkuss ar veiklu kustību pacēlis pistoli, un iešāvis pārgalvniekam, nē - ne galvā vai krūtīs, bet rokā, kura grasījās nospiest automāta mēlīti. Tad piegājis pārsteigtajam krievelim klāt, iebelzis ar pistoles spalu pa pieri, un dusmīgi noteicis: "Duraks tāds, negribēji padoties!".
Virsniekvietnieks Žanis Butkus 1943. gada 19. augustā Volhovas frontē ar tikko saņemtu I šķiras Dzelzs krustu.

Šeit starp cīņubiedriem Volhovas frontē pie Imantas stacijas (trešais no labās). Viņam blakus (ceturtais) vēl viena leģenda - pulkvežleitnants Kārlis Lobe

Butkuss (otrais no labās) Volhovā 1943. gada 11. augustā pēc kārtējā izlūkgājiena kopā ar 2 krievu gūstekņiem


Pievienots (04.Februāris.2014, 21:59)
---------------------------------------------
Quote Tottenkopf ()
bet personīgi zinot Neiburgu un zinot viņa pētījumus, un kādos arhīvos viņš tik nav bijis, tad ticamība ir diezgan liela.

Pilnībā piekrītu!

Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!

Komentāru rediģēja Valduha - Otrdiena, 04.Februārī.2014, 22:30













 
rudisDatums: Trešdiena, 05.Februārī.2014, 12:38 | Komentāri # 38
Zintnieks
Komentāri: 332
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Balvu ielāde ...
Der lettische Ritterkreuzträger Roberts Ancans /19.SS Grenadier-Division, vernichtete an der Kurland-Front mit seiner Einheit 12 Sowjetpanzer im Nahkampf.


Pulkvedis Veiss 1943.gadā Volhovā pasniedz apbalvojumu, aizmugurē redzams Nikolajs Galdiņš.

"Vai tai ir taisnība, vai nav - tā vienalga ir mana valsts!" /Valters Šellenbergs/

Komentāru rediģēja rudis - Trešdiena, 05.Februārī.2014, 12:44













 
motomixDatums: Trešdiena, 05.Februārī.2014, 13:48 | Komentāri # 39
Vietējais guru
Komentāri: 150
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Balvu ielāde ...
Puikas, vai kāds kautko vairāk zin par par tādu snaiperu rotu, kuru komandējis leģendārais ŽANIS BUTKUS???

Spiest šeit

Kapteinis ŽANIS BUTKUS:

• latviešu leģiona kapteinis, apbalvots ar kājnieku trieciennozīmi sudrabā, tuvcīņas nozīmi sudrabā un zeltā, ievainojuma nozīmi zeltā, Vācu krustu zeltā, 2. un 1. šķiras un Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu un citām goda zīmēm.
• Komandējis rotu 26. latviešu kārtības dienesta bataljonā, latviešu leģiona 43. grenadieru pulka 3. bataljonā un snaiperu rotu 19. divīzijas fizilieru bataljonā.
• Organizācijas “Daugavas vanagi” nozīmes zeltā laureāts un goda biedrs.

"Vajag tikai gribēt dzīvot un nebaidīties nāves, tad jau vienmēr izkulsies!" /Miervaldis Ādamsons/
 
rudisDatums: Trešdiena, 05.Februārī.2014, 18:40 | Komentāri # 40
Zintnieks
Komentāri: 332
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Balvu ielāde ...
Harijs Kodols, 19.divīzijas leģionārs. Pēc vācu kapitulācijas aizgājis mežā, turpinājis cīņu ar lielniekiem, kritis 1945. gada 19. decembrī Tukuma rajona Zemītes pagastā. Mellužu parkā, netālu no estrādes ir piemiņas vieta leģionāram un nacionālajam partizānam Harijam Kodolam. Atklāta 1995. gada 17. jūnijā.

"Vai tai ir taisnība, vai nav - tā vienalga ir mana valsts!" /Valters Šellenbergs/
 
rudisDatums: Trešdiena, 05.Februārī.2014, 18:53 | Komentāri # 41
Zintnieks
Komentāri: 332
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Balvu ielāde ...
Pulkvežleitnants Nikolajs Galdiņš (1902 — 1945)

Dzimis Rīgā. 1919. gada 12. jūlijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, piedalījies Latvijas brīvības cīņās. Pēc kara palicis dienestā. 1922. gadā iestājies Kara skolā. 1924. gadā Galdiņš pabeidza Kara skolu ar I šķiru, kā labākais kadets Kājnieku nodaļā, iegūstot virsleitnanta pakāpi.Nozīmēts 4. Valmieras kājnieku pulkā par vada komandieri. Turpinājis izglītoties Kara akadēmiskajos kursos (no 1935. gada Augstākā karaskola), kurus pabeidza 1927. gadā. Tā paša gada 17. novembrī paaugstināts pat virsleitnantu (skaitot no 1. septembra).1933. gada janvārī pārcelts no 2. Vidzemes kājnieku divīzijas 6. Rīgas kājnieku pulka uz Armijas štāba operatīvo daļu. Vēlāk pārcelts uz Armijas štāba Informācijas daļu.1935. gada 16. novembrī paaugstināts par kapteini (skaitot no 1. septembra). No 1938. līdz 1939. gadam pildīja arī militārā instruktora pienākumus 2. Rīgas vidusskolā.1940. gadā, kad Padomju Savienība okupēja Latviju, viņš bija Armijas štāba Informācijas daļas I nodaļas (ārējā izlūkošana) priekšnieka pulkvežleitnanta Andreja Blausa palīgs. Dienot Latvijas armijā apbalvots ar Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas medaļu un Rumānijas Kroņa IV šķiras ordeni.Pēc Latvijas armijas pārveidošanas par 24. teritoriālo korpusu, kas notika 1940. gadā, neilgu laiku dienēja šī korpusa 181. strēlnieku divīzijā kā 195. strēlnieku pulka komandieris. Nikolaja Galdiņa brālis tika arestēts 1941. gada jūnijā un pēc tam deportēts uz Noriļsku, kur gājis bojā Noriļlagā (krievu: Норильлаг).1941. gadā, kad Vācija okupēja Latviju, iestājās kārtības dienestā, kur bija rotas komandieris. 1943. gada aprīlī, kad martā tika izveidota 2. latviešu SS brīvprātīgo brigāde (vēlākā 19. ieroču SS grenadieru divīzija), nozīmēts par šīs brigādes 42. grenadieru pulka komandiera Voldemāra Veisa adjutantu. Oktobrī tika iecelts par 42. pulka II bataljona komandieri. 15. decembrī iecelts par šī pulka komandieri. 1944. gada 30. janvārī paaugstināts par šturmbanfīreru. Šī paša gada 19. oktobrī apbalvots ar Vācu krustu zeltā. 31. decembrī paaugstināts par oberšturmbanfīreru.Kara pēdējos mēnešus komandējis savu pulku Kurzemes katlā. Par 3. Kurzemes lielkaujā izrādīto varonību, 1945. gada 25. janvārī, apbalvots ar augstāko Trešā reiha militāro apbalvojumu — Dzelzs krusta Bruņinieka krustu. Ar šo apbalvojumu par varonību iepriekšminētajā kaujā tika apbalvoti arī latviešu leģionāri Miervaldis Ādamsons un Roberts Ancāns. Pēc Trešā reiha bruņoto spēku kapitulācijas, 1945. gada 8. maijā, kritis padomju gūstā. Tā paša gada 5. oktobrī Ļeņingradā strēlnieku komanda izpildīja viņam nāvessodu nošaujot.

"Vai tai ir taisnība, vai nav - tā vienalga ir mana valsts!" /Valters Šellenbergs/
 
ValduhaDatums: Trešdiena, 05.Februārī.2014, 21:21 | Komentāri # 42
Stāstnieks

Komentāri: 9286
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Kluba biedrs Kluba Goda biedrs Kluba valdes loceklis Vip persona Kluba Vadība Balvu ielāde ...
Quote rudis ()
Harijs Kodols, 19.divīzijas leģionārs.

Viņš nu gan nav Bruņinieku krusta kavalieris, tā, ka īsti neattiecas uz tēmu... doma

Pievienots (05.Februāris.2014, 20:33)
---------------------------------------------

Quote motomix ()
Puikas, vai kāds kautko vairāk zin par par tādu snaiperu rotu, kuru komandējis leģendārais ŽANIS BUTKUS???

Par tādu rotu 19. Divīzijā neesmu dzirdējis. Arī 19. izlūkbataljonā neesmu dzirdējis, ka kāda no rotām sauktos snaiperu rota. Varbūt drukas kļūda? doma

Pievienots (05.Februāris.2014, 21:21)
---------------------------------------------
Atgriežoties pie Žaņa Butkuss, ir vērts sīkāk aprakstīt to atgadījumu, kad viņš divīzijas pārsienamajā punktā nav atļāvis fričiem rekvizēt saimnieka zirgus. Bijis tā, ka tērvetnieks Lestenes Deģos ieradies pirms evakuācijas uz Vāciju, kur bija paredzēta tālāka ārstēšana. Kādu dienu pagalmā iebraucis pajūgs ar trim vācu karavīriem un virsnieku. Bez jebkādām ceremonijām viņi atvēruši stalli, un izveduši abus jaunos zirgus. Uz saimnieka protestiem virsnieks tik vien atbildējis, kā parādījis kaut kādu papīru. Izcēlies strīds, kurā iejaucies arī ārsts un medicīnas personāls, bet pret ar šmaiseriem bruņotajiem karavīriem nebija nekādu izredžu. Vācieši jau grasījās braukt projām ar visu laupījumu, kad, acīmredzot ķildu sadzirdējis, pagalmā parādījās Butkuss, kopā ar savu ziņnesi, kuram bez kaklā pakārtā automāta un aiz jostas aizbāztajām granātām, rokās bija tukša vīna pudele. Izdzirduši bezierunu saucienu "Halt!" (Stāt!), un ieraugot Waffen SS kapteini ar Bruņinieku krustu pie apkakles, kā arī citus augstos apbalvojumus, pārsteigtie friči sastinguši miera stājā. Tanī brīdī Žanis devis zīmi savam ziņnesim, kurš ar spēju vēzienu uzlidinājis pudeli augstu gaisā. Zibenīgi izrāvis no maksts pistoli, Butkuss ar precīzu šāvienu to sašķaidījis. Efekts bijis acīmredzams. Vācu virsnieks taisnodamies rādījis iepriekšminēto dokumentu, uz ko tērvetnieks attraucis: "Savu dokumentu, kapteiņa kungs, atdodiet velna vecmāmuļai, jo man tas nav vajadzīgs. Pavēlu nekavējoties atdot īpašniekam patvarīgi rekvizētos zirgus, pretējā gadījumā mēs jūs sodīsim kā marodierus un nekavējoties izpildīsim lauku karatiesas sodu - nošaujot!". Bez ierunām tikusi dota pavēle karavīriem atraisīt zirgus, un vācu kvartets kā nopērs suns klusēdams aizbraucis prom.


Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
 
ValduhaDatums: Trešdiena, 05.Februārī.2014, 23:24 | Komentāri # 43
Stāstnieks

Komentāri: 9286
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Kluba biedrs Kluba Goda biedrs Kluba valdes loceklis Vip persona Kluba Vadība Balvu ielāde ...
Nikolajs Galdiņš (toreiz vēl kapteinis) 1.(39.) pulka komandēšanu pārņēma 1943. gada 16. decembrī, pēc tam kad saslima iepriekšējais komandieris majors Rūdolfs Kociņš. Salīdzinājumā ar nosvērto, kluso un kārtīgo Kociņu, Galdiņš bijis skaļš, nemiera un velnišķīgu joku pilns. Pulkvedis Veiss viņu uzskatīja par īpaši pieskatāmu.
Kapteinis Galdiņš pie sašautas Vlasova 2. triecienarmijas bruņumašīnas 1943. gadā Volhovas frontē.

Pie 1943. gada jūlija kaujās iegūta krievu vieglā tanka, kurš latviešiem kalpoja kā vilcējs. No kreisās: kapt. Galdiņš, pltn. Aperāts un šoferis kar. Palks.

Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!

Komentāru rediģēja Valduha - Trešdiena, 05.Februārī.2014, 23:38













 
motomixDatums: Ceturtdiena, 06.Februārī.2014, 10:44 | Komentāri # 44
Vietējais guru
Komentāri: 150
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Balvu ielāde ...
Īsumā par Robertu Ancānu, 19. divīzijas kaujas skolas komandieri:

Roberts Ancāns

Roberts Ancāns dzimis 1919.gada 11.novembrī Latvijā, Ludzas apriņķa Tilžas pagastā. Mācījies brāļu Skrindu pamatskolā un vienu gadu Aglonas ģimnāzijā. Vēlāk turpinājis mācības Kārsavas pilsētas ģimnāzijā, kuru absolvējis 1938.gadā. Tā paša gada rudenī uzsācis studijas Latvijas Universitātes tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, tautsaimniecības nodaļā. 1939.gada rudenī brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, lai kļūtu par kara juristu. Šo nodomu izjauc Latvijas okupācija 1940.gadā.1944.gada Ziemassvētku kauju laikā Kurzemes cietoksnī, Ancāna komandētā 19.divīzijas kaujas skola, pie Lestenes stacijas triju dienu ielenkuma kaujās ar kājnieku ieročiem iznīcināja 14 padomju tankus. Par šajā kaujā parādīto varonību Robertu Ancānu 1945.gada janvārī apbalvoja ar vācu armijas augstāko militāro apbalvojumu – Bruņinieka pakāpes dzelzs krustu.

"Vajag tikai gribēt dzīvot un nebaidīties nāves, tad jau vienmēr izkulsies!" /Miervaldis Ādamsons/
 
rudisDatums: Ceturtdiena, 06.Februārī.2014, 11:12 | Komentāri # 45
Zintnieks
Komentāri: 332
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Balvu ielāde ...
Man neizdevās atrast nekā par to, kāda Nikolajam Galdiņam tika izvirzīta apsūdzība, kālab tika nošauts (pie kam - tik steidzīgi), kaut kam taču bija jābūt.

Pievienots (06.Februāris.2014, 11:12)
---------------------------------------------
Žanis Ansons (1911. gada 4. decembris — 1968. gada 24. novembris) bija Latviešu leģiona virsseržants, Bruņinieka pakāpes dzelzs krusta kavalieris.


Dzimis Kandavas pagasta "Priedulās" zemnieka ģimenē.Izglītojies Kandavas pamatskolā. Pēc obligātā dienesta Latvijas Bruņotajos spēkos turpinājis strādāt tēva saimniecībā.
1942. gadā Ansons iestājās 24. Talsu policijas bataljonā, kur dienēja 1. rotā. Bataljona sastāvā piedalījies cīņās pret partizāniem ārpus Latvijas teritorijas. 1943. gada martā sākās Latviešu SS brīvprātīgo brigādes (vēlākā 19. grenadieru divīzija) formēšana. 18. aprīlī 24. Talsu policijas bataljonu, kurā dienēja Ansons, kā 1. bataljonu iekļāva 2. ("Imantas") kājnieku pulkā. 1944. gada aprīlī paaugstināts par hauptšārfīreru jeb virsseržantu. Pēc brigādes pārformēšanas par divīziju 1944. gada maijā dienējis 44. grenadieru pulkā. Nogājis kaujas ceļu no Volhovas līdz pat Kurzemes cietoksnim.
Otrā pasaules kara laikā Ansons tika apbalvots ar Dzels krusta II un I šķiru, bronzas Tuvcīņas nozīmi, sudraba Kājnieku trieciena nozīmi, Austrumu frontes medaļu, melno Ievainojuma nozīmi. Ansons bija viens no divpadsmit latviešiem, kurš tika apbalvots ar augstāko Vācijas apbalvojumu Dzelzs krusta Bruņinieka krustu (1945. gada janvārī). Šo apbalvojumu viņš ieguva par to, ka Trešās Kurzemes lielkaujas (1944. gada 23. — 31. decembris) laikā pirms pretuzbrukuma devās kopā ar 8 vīru izlūku vienību pretinieka aizmugurē un spēja to padzīt no augstienes 73,0, izliekoties par krievu karavīriem. Viņš bija pirmais latviešu instruktors, kurš tika apbalvots ar šo apbalvojumu.
Pēc Vācijas kapitulācijas Ansons nepadevās gūstā un slēpās Kandavas pagasta Mazrūmenes apkārtnē. 1945. gada 18. decembrī viņu apcietināja. Pēc tam viņam tika piespriests izsūtījums uz Vorkutu. 1955. gadā Ansons atgriezās Latvijā. 1968. gada 24. novembrī viņš aizgāja aizsaulē. Zemes klēpī guldīts Kandavas pagasta Priedulu kapsētā.

"Vai tai ir taisnība, vai nav - tā vienalga ir mana valsts!" /Valters Šellenbergs/
 
rudisDatums: Ceturtdiena, 06.Februārī.2014, 16:30 | Komentāri # 46
Zintnieks
Komentāri: 332
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Balvu ielāde ...
Kārlis Aperāts (1891. gada 5. marts — 1944. gada 16. jūlijs) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks.

Dzimis Vilces pagastā. Pēc Petrovskas pilsētas ģimnāzijas absolvēšanas strādājis par grāmatvedi Rīgā. 1915. gada septembrī brīvprātīgi iestājies Krievijas impērijas armijā. 145. rezerves kājnieku pulkā izgāja apmācību brīvprātīgo mācību komandā. 1916. gada pavasarī pēc paša vēlēšanas pārcelts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu. Tā sastāvā piedalījies kaujās pie Ložmetējkalna un aizstāvēšanās kaujās Rīgā atkāpšanās laikā. Pēc kaujām paaugstināts par apakšvirsnieku.
1918. gada 15. decembrī brīvprātīgi iestājies jaunveidotās Latvijas armijas 1. latviešu atsevišķais bataljona Cēsu rotā kā sakaru komandas priekšnieks. 1919. gadā paaugstināts par leitnantu, bet 1920. gadā par virsleitnantu un augustā pārcelts uz 2. Ventspils kājnieku pulku, atkal kā sakaru komandas priekšnieks, piedalījies Latgales atbrīvošanas cīņās. Par kaujas darbību pie Moļņiku ciema, kur zem spēcīgas pretinieka uguns pievienojis ienaidnieka telefona līnijai savu tālruni un uztvēris ziņas par ienaidnieka spēku pārgrupēšanos, ļaujot Latvijas armijai ieņemt Viļānus bez zaudējumiem, apbalvots Lāčplēša kara ordeni.
Pēc Latvijas Brīvības cīņām turpinājis dienestu Latvijas armijā. No 1923. gada 1. Kurzemes divīzijas sakaru komandas priekšnieks. 1924. gadā paaugstināts par kapteini. 1929. gadām sākumā Aperāts nesekmīgi kandidēja Liepājas domes vēlēšanās no 13. Kara ostas iedzīvotāju vēlēšanu saraksta. 1929. gada 18. novembrī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. 1931. gada aprīlī ar 994 balsīm tika ievēlēts Liepājas domē no 13. Kara ostas iedzīvotāju vēlēšanu saraksta līdz ar admirāli Teodoru Spādi. 1936. gada 3. martā tika pārcelts uz 4. Valmieras kājnieku pulku. 1936. gada 18. novembrī tika paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un nozīmēts uz Sakaru bataljonu, bataljona 20 gadu pastāvēšanas svētkos 1939. gada jūnijā apbalvots ar Viestura ordeņa IV šķiru (ar šķēpiem). Lai arī Aperāts represēts netika, spilgti aprakstījis Latvijas okupācijas sākotnējos notikumus - noskaņojumu Latvijas armijā, Sarkanās armijas tanku ieiešanu Rīgā, kā arī grautiņus pie Rīgas prefektūras.
Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Aperāts organizēti ar trim Sakaru bataljona rotām pameta 24. teritoriālā korpusa rindas Litenes nometnē, paņemot līdzi smagās automašīnas, ieročus un sakaru iekārtas, un devās mežā. Šī vienība, pievienojoties citiem Sarkanās armijas rindas pametušajiem latviešu karavīriem, pieauga līdz teju 2000 vīru sastāvam un kļuva pazīstama kā "Dzimtenes sargi", pamatā nodarbojoties ar mežos klaiņojošo, bēgošo sarkanarmiešu likvidēšanu Gulbenes, Alūksnes un Cesvaines pusē. Brīvprātīgi pieteicies pirmajās vācu armijā formētajās latviešu vienībās, Aperāts 1942. gadā kļuva par 26. Tukuma policijas bataljona komandieri, bet 1943. gada martā tiek iecelts par 2. latviešu brigādes 42. grenadieru pulka II bataljona komandieri, īsu laiku komandē to Volhovas frontē, taču saslimst un 1944. gada janvārī spiests doties uz Rīgu ārstēties. 1943. gada 22. augustā tiek apbalvots ar II šķiras, bet 21. septembrī jau ar I šķiras dzelzs krustu.
1944. gada 26. jūnijā tiek iecelts par 15. divīzijas 32. pulka komandieri. 1944. gada jūlijā, ienaidnieka pārspēka spiests, 32. pulks atkāpās no Veļikajas krastu pozīcijām Opočkas pozīcijām - šajā procesā 32. pulkam tika pievienotas vēl citas latviešu vienību daļas un izveidota Aperāta kaujas grupa (Kampfgruppe Aperāts) ap 850 vīru sastāvā. Kaujas grupa pulvežleitnanta aperāta vadībā atkāpās Mozuļu ciema virzienā, taču tas jau bija ienaidnieka rokās, Zilupi nācās forsēt ar kauju, kas arī izdevās, taču kaujas grupa nonāca divu Sarkanās armijas divīziju ielenkumā. 16. jūlija vakarā Aperātu smagi ievaino uzbrūkošie ienaidnieka tanki - viņš nodod atlikušo vīru vadību savam adjutantam majoram Hāzneram, taču pats atsakās tikt evakuēts, lai neaizkavētu atkāpšanos. Kaujā krīt ap 300 latviešu karavīru, 22 latviešu un 6 vācu virsnieki. Cīņas biedru liecības liek domāt, ka, lai nekristu gūstā, pulkvežleitnants Aperāts nošāvās.
Pēc nāves paaugstināts par pulkvedi un apbalvots ar Dzelzs krusta Bruņinieku krustu.
Viens no tiem, kas nenobijās krievu tanku nedz 1940. nedz 1944. gadā:
"Pienāca liktenīgās 1940. g. jūnija dienas, un mūsu zemē iesoļoja sarkanā armija. Mēs, neatkarīgās Latvijas armijas karavīri, uz to bijām spiesti pasīvi noskatīties un gaidīt savu likteni. Visus mocīja jautājums, kas notiks ar mums, sevišķi ar tiem karavīriem, kuri bija piedalījušies Latvijas atbrīvošanas cīņās pret komūnistiem un saņēmuši par to apbalvojumus. Domājams, paši komūnisti bija izplatījuši baumas, ka komūnisti neesot vairs tādi, kādi tie bijuši 1917.—1919. gadā. Veselais saprāts gan teica ko citu, jo somu-padomju kara laikā mums piesūtīja dažas boļševiku pavēles un citas ziņas, no kurām bija spriežams, ka viņi ir tādi paši, kādi bijuši agrāk, ja ne vēl bīstamāki.
Īsi pirms sarkanarmijas iebrukšanas mūsu bataljona komandieris sapulcināja virsniekus un priekšniecības uzdevumā apjautājās, vai mēs vajadzības gadījienā būtu gatavi cīnīties pret boļševiku sarkano armiju. Visi izteicām gatavību to darīt, un arī kareivju noskaņojums bija tāds pats. Visa Latvijas armija būtu metusies cīņā, neskatoties uz to, ka ienaidniekam bija milzīgs cilvēku un ieroču pārsvars. Kādu dienu vēlāk bataljona komandieris paziņoja virsniekiem, ka Valsts prezidents pavēlējis mūsu armijai būt kaujas gatavībā, jo, ja tikšot apdraudēta Latvijas neatkarība, tad būšot jācīnās. Tā arī bija visa informācija, kādu šinīs liktenīgajās dienās mēs saņēmām. Mūsu bataljons visu laiku bija trauksmes stāvoklī. Virsnieki un pārējais komandējošais sastāvs atradās pie savām vienībām, kā naktīs, tā dienās, un mēs bijām gatavi kuru katru brīdi iziet cīņā. Tomēr nekādus tālākus rīkojumus nesaņēmām.
Kopā ar kādu virsleitnantu devos uz pilsētas centru. Tur bija dzirdamas klaigas un atsevišķi šāvieni, kaut kur dziedāja internacionāli. Stacijas laukumā stāvēja pieci sarkano tanki ar aizvērtām lūkām un durvīm. Kad gribēju pie Rīgas prefektūras pāriet pāri ielai, uz mums sāka lidot akmeņi, un kāda degvīna pudele skāra manu līdzgājēju. Šinī brīdī pie prefektūras piebrauca 3 „Krupa" mašīnās Armijas štāba bataljona karavīri. Devos pie atbraukušiem karavīriem, ko vadīja kāds virsleitnants. Tas teica, ka pūlis gatavojoties uzbrukt prefektūrai. Tūliņ arī no apstādījumu puses bija dzirdamas klaigas, un drīz arī parādījās ap 100 cilvēku liels pūlis, galvenokārt sastāvošs no ebrēju pusaudžiem un dažādiem noskrandušiem netīriem tipiem. Nezin, kur tādi bija gadījušies, jo nekad tik noskranduši un tik netīri tipi Rīgā, pat tās nomalēs, līdz šim nebija redzēti. Pūlis virzījās prefektūras virzienā. Kāds policijas ierēdnis lūdza Armijas štāba bataljona virsnieku atturēt pūli, piebilzdams tomēr, ka šaut esot noliegts. Karavīriem deva pavēli uzlikt durkļus, un tie ar šautenēm uzliktiem durkļiem klusēdami devās pūlim pretim, nevērojot akmeņu krusu, svilpienus un kliedzienus. Pūlis, redzēdams tuvojamies draudoši pret viņiem noliektos durkļus, klaigādams un lādēdamies, atvilkās apstādījumos un pazuda."


Pievienots (06.Februāris.2014, 12:57)
---------------------------------------------
Roberts Gaigals (1913. gada 16. marts — 1982. gada 15. aprīlis) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks.

Dzimis Tverā. Mācījies V. Olava komercskolā Rīgā. 1936. gada 14. oktobrī iesaukts Latvijas armijas obligātajā dienestā, kur sākumā dienēja 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. 1937. gada 9. aprīlī pabeidza Instruktoru rotas kursu. 10. aprīlī paaugstināts par kaprāli. 1937. gada 29. septembrī atvaļināts no dienesta.
1938. gada 29. oktobrī Gaigals iestājās Kara skolā. 1940. gada 27. jūlijā pabeidzis mācības, iegūstot leitnanta pakāpi. Pēc tam dienējis Sapieru pulkā, kur bija jaunākais virsnieks. Pēc Latvijas okupācijas palicis Latvijas armijā un vēlāk dienējis no 1940. līdz 1941. gadam 24. teritoriālajā korpusā, kur no 1940. gada 27. septembra bija vada komandieris 181. divīzijas Atsevišķajā sapieru bataljonā.
Pēc Otrā pasaules kara sākuma Austrumu frontē dezertējis no Sarkanās armijas. Vēlāk iestājies Latviešu leģionā kā leitnants. 1944. gada 12. maijā kā 19. ieroču SS grenadieru divīzijas 42. pulka (14.) rotas komandieris apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu. Vēlāk paaugstināts par virsleitnantu. 1944. gada 26. jūlijā apbalvots ar I šķiras Dzelzs krustu. 1945. gada 5. maijā Gaigalu apbalvoja ar Trešā reiha augstākā militārā apbalvojumu Dzelzs krusta Bruņinieka krustu. Bez iepriekšminētajiem apbalvojums bija apbalvots arī ar sudraba Tuvcīņas nozīmi, Kājnieku trieciena nozīmi un zelta Ievainojuma nozīmi.
Otrā pasaules kara beigās cīnījies Kurzemes katlā. Pēc Trešā reiha kapitulācijas kritis Padomju Savienības gūstā un izsūtīts uz Magadanu. Dzimtenē atgriezies 1954. gadā. 1982. gada 15. aprīlī 69 gadu vecumā Rīgā aizgājis aizsaulē.

Pievienots (06.Februāris.2014, 13:00)
---------------------------------------------
Andrejs Roberts Freimanis (1914. gada 21. decembris — 1994. gada 10. septembris) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks

Dzimis Grobiņā. No 1936. līdz 1939. gadam dienējis Latvijas armijā. 1939. ieguvis leitnanta dienesta pakāpi.
Otrā pasaules karā dienējis Vācijas bruņotajos spēkos. No 1943. gada dien Latviešu leģiona 19. ieroču SS grenadieru divīzijā. 1944. gadā ieguvis virsleitnanta dienesta pakāpi. Kara beigās Kurzemes cietoksnī komandējis 19. ieroču SS grenadieru divīzijas 44. pulka 13. rotu. Par kaujas laukā izrādīto varonību apbalvots ar augstāko tā laika Vācijas militāro apbalvojumu — Dzelzs krusta Bruņinieka krustu. Apbalvots arī ar I un II pakāpes Dzelzs krustu, kā arī Ievainojuma nozīmi zeltā. Pēc kara nokļuvis gūstā.
Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas viņam tika pasniegts Dzelzs krusta Bruņinieka krusts, kas netika piešķirts, jo Freimanis tika apbalvots pašās kara beigās. 1994. gadā aizgājis aizsaulē Lutriņu pagastā.Freimaņa izvadīšanā piedalījās Nacionālo bruņoto spēku orķestris.

Pievienots (06.Februāris.2014, 13:05)
---------------------------------------------
Andrejs Voldemārs Reinholds (1903. gada 23. jūnijs — 1986. gada 4. jūlijs) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks. Vācu krusta zeltā un Dzelzs krusta Bruņinieka krusta kavalieris.


Dzimis Bauskā. Dienestu Latvijas armijā uzsācis 1. Kurzemes kājnieku divīzijas 2. Ventspils kājnieku pulkā. No 1925. gada līdz 1939. gadam dienējis 3. Latgales kājnieku divīzijas 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. Kā septītais labākais Kājnieku nodaļā 1926. gada 1. septembrī Reinholds pabeidza Kara skolu ar I šķiru, iegūstot leitnanta dienesta pakāpi (skaitot no 1925. gada 1. septembra). 1929. gada 11. novembrī Reinholdu paaugstināja par virsleitnantu (skaitot no 1928. gada 1. septembra). 1937. gadā 10. novembrī Reinholds pabeidza Armijas militār-fiziskās audzināšanas kursus. 1941.gada jūnijā viņš brīvprātīgi pameta armiju.
1941. gada 4. septembrī no brīvprātīgajiem tika uzsākta pirmā latviešu kārtības dienesta bataljona (16. Zemgales kārtības dienesta (policijas) bataljonu) formēšana. Neilgi pirms izbraukšanas uz fronti par bataljona 3. rotas komandieri iecēla Voldemāru Reinholdu. Bataljons nodarbojās ar dzelzceļu apsardzību, partizānu apkarošanu, kā arī kaujas uzdevumu izpildi Ļeņingradas frontes aizmugurē (Dno, Staraja Rusas, Ilmeņa ezera un Soļcu rajonā).1942. gada beigās Reinholdu paaugstināja par kapteini (1944. gadā majors). 1943. gada janvāra beigās divus latviešu policijas bataljonus atvilka no frontes uz Krasnoje Selo, lai uz to pamata sāktu formēt Latviešu SS brīvprātīgo brigādi (vēlākā 19. grenadieru divīzija). 3. februārī 16. Zemgales bataljonu iekļāva brigādē.8. februārī bataljons ieradās Krasnoje Selo un tas tika iekļauts brigādes 1.latviešu kājnieku pulkā (vēlāk 39. grenadieru pulks un no 1944. gada marta 42. pulks) kā 3. bataljons. 1943. gadā Reinholds tika iecelts par iepriekšminētā pulka 3. bataljona komandieri. 1943. gada 24. oktobrī apbalvots ar Dzelzs krusta II pakāpi (vēlāk apbalvots arī ar I pakāpi).[1] 1944. gada 28. novembrī Reinholdu apbalvoja ar Vācu krustu zeltā. Leģiona sastāvā nogājis kauju ceļu no Volhovas līdz pat Kurzemes cietoksnim. Kurzemes cietoksnī 1945. gada 15. martā Reinholds pārņēma 19. divīzijas 43. grenadieru pulka komandēšanu, jo tā komandieris pulkvedis Roberts Osis tika iecelts par korpusa sakaru virsnieku pie Potsdamā nodibinātās Latviešu nacionālās komitejas.[ Pašās kara beigās (1945. gada 9. maijā) apbalvots ar augstāko tā laika Vācijas militāro apbalvojumu Dzelzs krusta Bruņinieka krustu.
Pēc Vācijas kapitulācijas Reinholds gūstā nepadevās. Kopā ar vairākiem biedriem viņš devās mežos, lai turpinātu cīņu. Pirmajos četros mēnešos viņi plānoja izlauzties līdz Vācijai, tomēr tika notverti. Reinholdam izdevās izlekt no automašīnas un izbēgt, kad viņi tika vesti uz nošaušanas vietu. Pēc tam viņš neilgu laiku mitinājās pie radiniekiem Tukumā un tēva mājās Kurmenes pagastā. Vēlāk Reinholds pārcēlās uz Rīgu, kur ar izdomātu vārdu (Andrejs Ostrovskis) strādāja par elektriķi. Rīgā viņš sastapās arī ar citiem bijušajiem leģionāriem. Viens no tiem nodeva Reinholda īsto identitāti NKVD, kas viņu apcietināja 1948. gada 21. augustā. Reinholdam tika piespriesti 25 gadi ieslodzījuma nometnēs Vorkutā. 1958. gada 21. augustā viņu amnestēja. Reinholds atgriezās Rīgā, kur līdz 1977. gadam strādāja par elektriķi. Lai arī padomju drošības iestādes viņam rūpīgi sekoja, tomēr viņš turpināja uzturēt kontaktus ar citiem leģionāriem. 1986. gada 4. jūlijā Voldemārs Reinholds aizgāja aizsaulē Madlienas slimnīcā.

Pievienots (06.Februāris.2014, 13:08)
---------------------------------------------
Kārlis Sensbergs (citviet arī Šenbergs vai Senburgs) bija Latviešu leģiona kaprālis, Dzelzs krusta Bruņinieka krusta kavalieris

Sensbergs dienējis Latviešu leģiona 19. ieroču SS grenadieru divīzijā. Otrā pasaules kara laikā apbalvots ar II un I pakāpes Dzelzs krustu. Pašās kara beigās kā trauksmes grupas komandieris kopā ar virsleitnantu Andreju Freimani apbalvots ar Dzelzs krusta Bruņinieka krustu (09.05.45.). Par viņa tālāko likteni trūkst ziņu.

Pievienots (06.Februāris.2014, 16:30)
---------------------------------------------
Alfrēds Riekstiņš (1913.01.30- 1952.09.11) - latviešu karavīrs, Latviešu leģiona virsnieks un Dzelzs krusta bruņinieka krusta kavalieris.

Alfrēds Riekstiņš ir dzimis Sabilē 1913. gada 30. janvārī. Izglītību ieguvis Sabiles pamatskolā. Pēc skolas beigšanas strādājis dažādus darbus. Bijis gan grāvracis gan kuļmašīnu meistars, gan laukstrādnieks. Dienējis Latvijas armijā, 7.Siguldas kājnieku pulkā, dižkareivja dienesta pakāpē. Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas Riekstiņš kādu laiku slēpās mežā.
1941. gada vasarā sākoties PSRS un Vācijas karam, Alfrēds Riekstiņš darbojies Sabiles nacionālo partizānu vienībā. 1942. gadā brīvprātīgi iestājies 24. Talsu kārtības dienesta (policijas) bataljonā. Piedalījies partizānu apkarošanas operācijās Minskas apkārtnē un cīņās pret padomju armiju Ļeņingradas pievārtē. Beidzis instruktoru kursus Kingisepā, paaugstināts par kaprāli. 1943. gada pavasarī jau latviešu leģiona 2.brigādes 40. grenadieru pulka, 1.bataljona sastāvā Riekstiņš cīnās Volhovas frontē. 1944. 8. augustā Alfrēdu Riekstiņu ieceļ par vada komandieri Ernesta Laumaņa komandētajā 19. divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonā. Piedalījies cīņās Latvijas teritorijā pie Cesvaines, Lubānas un Mores. Apbalvots ar 2. šķiras dzelzs krustu.
Kurzemes cietokšņa kaujās izcēlies ar lielu personīgo drosmi un pārdrošām ļoti atjautīgām operācijām. 1945.gada 16.februārī Riekstiņu, par kauju pie Vamžiem, apbalvo ar 1.šķiras dzelzs krustu. 1945. gada 16. martā Alfrēda Riekstiņa vienība īstenoja pārdrošu izlūkgājienu sarkanās armijas aizmugurē, kura rezultātā tika sagrābti vairāki tanki un lielgabali tā rezultātā izjaucot plašu pretinieka uzbrukumu. Par šo akciju viņš 1945.gada 5.aprīlī tika apbalvots ar bruņinieka pakāpes dzelzs krustu un paaugstināts leitnanta dienesta pakāpē. Pēc apbalvošanas nosūtīts uz rotas komandiera kursiem Pastendē.
Pēc Vācijas kapitulācijas ar ātrlaivu izdodas sasniegt Gotlandes krastus. Zviedrijā pārģērbšanās par civilpersonu ļauj izvairīties no internēšanas karagūstekņu nometnē un sekojošās izdošanas atpakaļ PSRS. Kādu laiku strādājis fizisku darbu kūdras purvā un meža izstrādē. Vēlāk apmeties Gēteborgā un piedalījies "Daugavas Vanagu" nodaļu veidošanā Zviedrijā.
1951. gadā Alfrēds Riekstiņš nolemj sadarboties ar britu un amerikāņu slepenajiem dienestiem, lai darbojoties PSRS okupētajās teritorijās iegūtu sabiedrotajiem vajadzīgu informāciju un netieši sekmētu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Riekstiņu iedalīja piecu vīru grupā, kurus plānoja slepeni nogādāt Latvijā. Kopā ar vairākiem citiem latviešiem viņu apmācīja ASV izlūkdienesta skolās Bavārijā, Rietumvācijā.
1952. gada 30. augustā Riekstiņš ar segvārdu "Imants" nonāk Kurzemē. Kopā ar vēl diviem latviešiem — Edvīnu Ozoliņu ("Herbertu") un Nikolaju Balodi ("Borisu") — Priekules apkārtnē viņu desantē ASV izlūkdienesta sūtītā divmotoru lidmašīna. Piezemējoties, stipra vēja dēļ, no grupas tiek atšķelts Boriss. "Imants" un "Herberts" naktī slepus devās uz Riekstiņam jau labi zināmajām "Dreimaņu" mājām netālu no Sabiles. Diemžēl viņa ceļa biedrs bija Rietumu izlūkdienestā iefiltrēts padomju aģents. Tādējādi jau pēc četrām dienām mājas aplenca čekaskaraspēks. 1952. gada 11. septembrī, pēc neilgas apšaudes, saprotot pretošanās bezjēdzību, Riekstiņš izmanto līdzdoto ciankālija ampulu un veic pašnāvību.

"Vai tai ir taisnība, vai nav - tā vienalga ir mana valsts!" /Valters Šellenbergs/

Komentāru rediģēja rudis - Ceturtdiena, 06.Februārī.2014, 16:31













 
ValduhaDatums: Ceturtdiena, 06.Februārī.2014, 22:33 | Komentāri # 47
Stāstnieks

Komentāri: 9286
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Kluba biedrs Kluba Goda biedrs Kluba valdes loceklis Vip persona Kluba Vadība Balvu ielāde ...
Quote motomix ()
Bruņinieka pakāpes dzelzs krustu.

Quote rudis ()
Bruņinieka pakāpes dzelzs krusta

Vispār jau Nav tāda Bruņinieku pakāpes Dzelzs krusta. Ir II un I šķiras Dzelzs krusts un ir Dzelzs krusta Bruņinieku krusts jeb Bruņinieku krusts pie Dzelzs krusta. Tā tāda niansīte lai piekasītos, un parādītu kāds es gudrs... :D

Pievienots (06.Februāris.2014, 21:11)
---------------------------------------------
Par Kārli Aperātu runājot, jāatzīmē, ka viņš bija vienīgais 15. Divīzijas leģionārs apbalvots ar Bruņinieku krustu.

Tā atkāpšanās nebija paredzēta caur Mozuļiem. Kaujas grupai, kurā bija 600 letiņu un 250 friču vajadzēja atiet ZR virzienā, bet tā kā trūka apvidus kartes, tad avangardā norīkotais vācu bataljons nomaldījās no kursa, un novirzījās DR virzienā uz Mozuļiem. Cīnoties ar dažādām partizānu vienībām un iznīcinot kādas sarkano divīzijas kaujas skolas bataljonu, kaujas grupa sasniedza Mozuļu tiltu, bet izrādījās, ka Zilupes Z krasts jau ir krievu rokās. Vienība bija nonākusi kāda sarkanarmiešu korpusa aizmugurē. Iedegās sīva kauja, kurā Aperāta vīri sākumā guva jūtamus panākumus, līdz parādījās kādi 30 krievu tanki. Tanku iznīcinātāju grupa ltn. Popova vadībā 8 no tiem sašāva, bet līdz ar to tanku dūres bija beigušās, un tie netraucēti retināja leģionāru rindas. Šķērsojuši upi, tanki ielaizās arī mūsu ievainoto savākšanas punktā, bez žēlastības samaļot mukt nespējīgos. Arī pārsiešanas punktā blakus esošajā Pesku sādžā krievi nošāva visus 80 ievainotos. Divīzijā atgriezās vien 4 virsnieki, 3 instruktori un 5 kareivji. 15. Divīzijas komandieris SS Oberfīrers Obvurcers ierosināja SS vadībai piešķirt 32. pulka karavīriem rokas saiti ar uzrakstu "Pulkveža Aperāta pulks", tomēr piekrišanu neguva.

Pievienots (06.Februāris.2014, 22:33)
---------------------------------------------
Alfrēds Riekstiņš, savukārt, bija "sliktais zēns", kurš savas straujās dabas un nebēdnīgā rakstura dēļ, allaž iekūlās nepatikšanās, kas traucēja kāpšanai pa karjeras kāpnēm.

Par piemēru, reiz kāds no Laumaņa bataljona zemākajiem virsniekiem sūdzējies divīzijas komandierim SS Brigādenfīreram (ģenerālmajoram) Štrekenbaham, ka Riekstiņš ar saviem vīriem bez saskaņošnas patvarīgi iebrucis krievu pozīcijās, un sataisījis "lielu troksni".
-Ar kādiem zaudējumiem tas jūsu kaprālis atgriezās vienībā?
Uzzinājis, ka karstgalvja grupa pārnākusi bez zaudējumiem, ar diviem gūstekņiem, tostarp vienu virsnieku, turklāt uzspērusi gaisā divus bunkurus ar veselu vadu krievu noteicis:
-Sodīsim Riekstiņu pēc kara. Pašlaik viņš mums ir vairāk derīgs nekā viens - otrs mazdūšīgs un pļāpīgs virsnieks!
Arī kauja, par kuru viņš saņēma Bruņinieka krustu, bija īsti Riekstiņa garā. 1945. gada 16. martā (zīmīgs datums) majors Laumanis deva pārgalvīgajam kaprālim uzdevumu ar 12 vīriem veikt izlūkošanu nesen boļševiku ieņemtajās Ķīpu mājās, lai uzzinātu vai krievi negatavojas triecienam uz Remti, kurā atradās vācu lazarete pilna ar ievainotajiem. Līdzi bija telefonists, jo par redzēto nekavējoties vajadzēja ziņot uz pulka štābu. Sasnieguši Ķīpu mājas izlūki pamanīja, ka sētā iebrauc 3 tanki ar aizmugurē piekabinātiem prettanku lielgabaliem. Sasnieguši pagalmu, novietojušies izejas pozīcijās un pagriezuši stobrus un lielgabalus Laumaņa bataljona un Grāveļa pulka virzienā, krievi bezrūpīgi pīpējuši un smējušies. Arī mežmalā starp mājām un 19. Divīzijas pozīcijām sākās rosība - boļševiki apmēram pulka stiprumā uzstādīja mīnmetējus, ložmetējus, un ieņēma izejas pozīcijas. Bija skaidrs, ka vēl līdz tumsai sāksies uzbrukums Remtes virzienā. Acumirklī Riekstiņa galvā dzima pārgalvīgs plāns - sagrābt tankus un lielgabalus, lai ar tiem atklātu uguni pa krieviem. Klusām pielavījušies bezrūpīgajiem sarkanarmiešiem, letiī ar durkļiem un sapieru lāpstiņām piebeidza pārsteigtos pretiniekus. Viens vēl paguvis ielekt tanka lūkā, bet Tukuma novada kalējs Rolanrs paguvis sagrābt nelaimīgo aiz kakla, un dungodams parodiju par kādu populāru krievu dziesmu: "Tri tankisti - visi guļ kā sisti..." nožnaudzis. Vēl viens sarkanarmietis meties bēgt, bet to panāsis paša Riekstiņa mestais duncis (šo meistarstiķi viņš Volhovas frontē bija apguvis pie Marokas Baigā). Trīs Rīgas pašpuikas Dambrāns, Cilpiņš un Brauns gluži kā veci tankisti iedarbināja milzīgos kolosus, bet Alfrēds ar pārējiem ķērās pie lielgabaliem. Jau pēc brīža krievu ieņemtajā mežmalā sākās īsta elle. Pārsteigti ar uguni no aizmugures tie pajuka uz visām pusēm. Iekarsis Riekstiņš tikai pēc brīža attapies, ka jādod ziņa uz pulka štābu, kurā pa tam lāgam jau bija sācies satraukums, jo neviens nevarēja saprast, kas tas par kaujas troksni. Beidzot pienācis ilgi gaidītais telefona zvans no izlūkiem"
-No Ķīpu māju pagraba runā kaprālis Riekstiņš. Esam padzinuši krievus no Ķīpām. Mūsu rokās ir trīs tanki un prettanku lielgabali. Izšaujam pēdējās granātas uz bēgoša pretinieku pulka vienībām.Sūtiet papildspēkus un munīciju. Kad krievi atjēgsies, viņi nāks uzbrukumā!
Pārsteigtais Laumanis sākumā tam nespēja noticēt, nosauca Riekstiņu par piedzērušos, un piesolīja pa purnu. Tikai pēc atkārtota ziņojuma viņš deva rīkojumu par papildspēku sūtīšanu. Tā lūk pārgalvīgais kaprālis saņēma Bruņinieka krustu un leitnanta dienesta pakāpi.

Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!

Komentāru rediģēja Valduha - Ceturtdiena, 06.Februārī.2014, 22:44













 
ValduhaDatums: Ceturtdiena, 06.Februārī.2014, 23:34 | Komentāri # 48
Stāstnieks

Komentāri: 9286
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Kluba biedrs Kluba Goda biedrs Kluba valdes loceklis Vip persona Kluba Vadība Balvu ielāde ...
Quote motomix ()
Ziemassvētku kauju laikā Kurzemes cietoksnī, Ancāna komandētā 19.divīzijas kaujas skola, pie Lestenes stacijas triju dienu ielenkuma kaujās ar kājnieku ieročiem iznīcināja 14 padomju tankus.

Tos 14 tankus patiesībā iznīcināja 19. Divīzijas artilērijas pulka divi divizioni (maj. Ozola un maj. Insberga). Tie bija tanki, kuri 23. decembra rītā pēc vēl nepieredzētas intensitātes viesuļuguns pārrāva vācu 21. Luftwaffe Felddivision frontes iecirkni, un ieskrēja tieši mūsu artilēristiem nagos. Tostarp Roberts Ancāns

ar divīzijasd kaujas skolas cīnītājiem palika ielenkti Dirbu mājās, kuras kā atbalsta punktu noturēja trīs dienas, tādejādi neļaujot krieviem šinī iecirknī turpināt uzbrukumu. Ar vienīgo Eglāja 7. baterejas lielgabalu sašāva 4, bet ar tuvcīņas ieročiem iznīcināja veselus 12 tankus. Tiesa no 189 vīriem kaujasspējīgi atgriezās tikai 35. Kritušos un ievainotos izveda ar triecienlielgabaliem. Pašam Ancānam liesmumetējs bija pamatīgi apsvilinājis galvu, Tā, ka no apsēja raudzījās vienīgi acis.

Pievienots (06.Februāris.2014, 23:34)
---------------------------------------------
Te ielieku V. Vītola rakstu par Žaņa Ansona varoņdarbu
Kandavas pagasta Priedulu kapsētā(aiz Rūmenes) atrodams necils standartpiemineklis ar bālēt sākušu uzrakstu:
Žanis ANSONS
1911.4.XII- 1968.24.XI
Tikai pagājušā gada sākumā ar bijušā karavīra Izodora Blūzmas palīdzību uzzinājām, ka Žanis Ansons bija Bruņinieka pakāpes Dzelzs krusta kavalieris, kurš augsto apbalvojumu saņēmis par 1944. gada Ziemassvētku kaujās parādīto iniciatīvu un varonību.
Izlasīsim, kas par Žani Ansonu rakstīts grāmatā ''Latviešu karavīrs otrā pasaules karā'' (izd. Zviedrijā, 1977., 155.- 156. lpp.), kura lasītājiem vēl maz pieejama.
''26. decembra vakarā 6. pulka 3. rotas pašos kreisos sānos vada komandieris virsnieka vietnieks Ansons jūt, ka ''kaut kas nav labi''. Kā tad- pazudis kaimiņš pa kreisi, kas aizstāvēja Tempju augstieni. Tagad tur dzird krieviski lādamies. Aizelsies piesteidzas 3. rotas komandieris leitnants Fricis Vanags (1910.10.06.- 1944.05.01., apbed. Pie Lestenes Deģiem V.V.) un atdod pavēli: ''Anson, ar vadu izlūkošanā! Noskaidrot, vai augstumā 73, 0ir krievi un vai no aizmugures nepienāk jauni krievu spēki! Atgriezties pēc ziņu ievākšanas. Informācijai: ienaidnieks pārsteidzoši iebrucis visa 2. pulka I bataljona iecirknī un sasniedzis Sprigu purvu apmēram 1 km pa kreisi un aizmugurē no mums. Pretuzbrukums tiek organizēts.''
Ansons ar 2 patšautenēm nodrošina savas rotas kreiso sānus un tad ar vadu dodas virzienā uz austrumiem. Viņš grib redzēt, vai nenāk kas ārā no Laķkalējiem, jo tikai no tā virziena var pienākt jauni spēki. ''Bet kas ir augšā tai pumpā?, viņš vēro 73, 0 pāri plecam, kas tumsā projektējas pret debesīm. Soļojis gabaliņu vēl austrumu virzienā, v.v. Ansons aptur savu vadu. Viņam iešāvusies prātā jauna ideja: vads atrodas krietni austrumos no 73, 0; līdz Laķkalējiem vēl labs gabals ko stampāties... Kā būtu, ja uzprasītu krieviem pašiem, vai jauni speķi pienāk vai ne? Viņi īsi apspriežas ar pāris kaprāļiem, un tad paziņo lēmumu vadam: mēs esam krievu palīgspēki un dodamies uz 73, 0, kas tagad atrodas rietumos no mums. 73, 0 mēs viegli ieņemsim no aizmugures cerībā, ka vaņkas mūs noturēs par savējiem. Pēc tam viņi paši pateiks, vai bez mums vēl citi papildspēki gaidāmi. Šis plāns vada vīros atrod visdzīvāko piekrišanu un atsaucību.
Ansons rīko vada strēlnieku barā un ved tagad uz rietumiem. Tuvojoties 73, 0 skaustam, no kalna kaut ko krievu valodā sauc, ko grūti saprast. Atskan mašīnpistoļu uguns. Ansons dod pavēli triecienam – skriešus pret kalna skaustu, ko īsā laikā ieņem. Krievi pajūk tumsā uz visām pusēm. 4 saņemti gūstā. Par jauno spēku pienākšanu tie tomēr nekā nespēj pateikt. Kopā ar ziņotājiem gūstekņus nosūta uz pulka komandpunktu. Sācies ir mūsu pretuzbrukums. Augstums 73, 0 ieņemšanai ir ļoti svarīga nozīme: iebrukušie krievi, jūtot savu aizmuguri apdraudētu, steigā atstāj 2. pulka iecirkni. To no jauna ieņem šī pulka I bataljons, un Ansons atgriežas pie savas rotas.''
Pēc nedēļas viņš kļuva Bruņinieka Krusta Kavalieris kā pirmais latviešu instruktors.''
Leitnanta Friča Vanaga 3. rota 30. decembrī cīnījās Vanagos, nomainot kapteiņa M. Adamsona noasiņojošo 6. rotu, F. Vanaga vīri atsita visus uzbrukumus, neļaujot krieviem ielauzties Jāņa kroga šaurumā, kas pavērtu ceļu uz Ventspili. Te gāja bojā vesels 91. krievu pulks. Leitnants Vanags tika smagi ievainots 5. janvāra pretuzbrukumā. Prettanku lielgabala granātas viņam norāva roku līdz ar plecu. Ķirurgs Pāvils Aizpurs viņu nespēja glābt un varonīgais leitnants mira uz operācijas galda.

Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!

Komentāru rediģēja Valduha - Piektdiena, 07.Februārī.2014, 09:53













 
rudisDatums: Piektdiena, 07.Februārī.2014, 00:30 | Komentāri # 49
Zintnieks
Komentāri: 332
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Balvu ielāde ...
Quote Valduha ()
niansīte lai piekasītos, un parādītu kāds es gudrs..
Pareizi vien ir - jācenšas iespēju robežās precizēt. Redz Bruņinieka pakāpes dzelzs krusts
šis formulējums jau ir ienācies wikipēdijā uz palikšanu, droši vien jālabo šie raksti.

Quote rudis ()
Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas viņam tika pasniegts Dzelzs krusta Bruņinieka krusts, kas netika piešķirts, jo Freimanis tika apbalvots pašās kara beigās
vai ir kāda informācija, par to, kas pasniedza apbalvojumu? Vācijas valdība? Diez vai taču, itenie tak taisa biksēs pie katras IIIreiha pieminēšanas.

"Vai tai ir taisnība, vai nav - tā vienalga ir mana valsts!" /Valters Šellenbergs/
 
ValduhaDatums: Piektdiena, 07.Februārī.2014, 09:40 | Komentāri # 50
Stāstnieks

Komentāri: 9286
 Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Kluba biedrs Kluba Goda biedrs Kluba valdes loceklis Vip persona Kluba Vadība Balvu ielāde ...
Quote rudis ()
vai ir kāda informācija, par to, kas pasniedza apbalvojumu? Vācijas valdība? Diez vai taču, itenie tak taisa biksēs pie katras IIIreiha pieminēšanas.

Tādas informācijas gan man nav. Zinu tikai to, ka apbalvojums tika pasniegts 1994. gada 16. martā Rīgā, tātad īsi pirms aiziešanas mūžībā. Loģiski domājot, pasniedzēji varētu būt Daugavas Vanagi, kaut gan arī Latvijas bruņotie spēki 90.to gadu sākumā nevairījās no leģionāru godināšanas. Tikai pēc tam, kad, par piedalīšanos 16. marta gājienā no amata tika atbrīvots Juris Dalbiņš, NBA vadība izliekas, ka šai dienai nav nekāda sakara ar Latvijas armiju... kush

Tev nebūs svešu tautu Dievus turēt augstāk par savējiem!
 
Forums » Kara tēma » WW2 » 19. un 15. divīzijas Bruņinieki (Latviešu leģionāri-Dzelzs krusta Bruņinieku krusta kavalieri)
Meklēšana:

Jaunākie foruma komentāri
Tēma Pāriet Datums, Laiks Аutors Sadaļa
Koronovīruss Latvijā. 17.Aprīlī.2021, 11:09 Valduha Pļāpātuve
Lasīt
Te rakstām par visu un visām, par tiem un šiem.... 16.Aprīlī.2021, 21:01 007 Pļāpātuve
Lasīt
Sviesta konkurss 2021. 16.Aprīlī.2021, 20:12 Valduha Konkursi
Lasīt
Karš Austrumukrainā 16.Aprīlī.2021, 12:14 Valduha 1945 - līdz mūsdienām
Lasīt
Jurijs Gagarins 15.Aprīlī.2021, 10:48 Meilis 1945 - līdz mūsdienām
Lasīt
Pa kara takām 2021 15.Aprīlī.2021, 08:21 Valduha WW2
Lasīt
Video 15.Aprīlī.2021, 06:25 Valduha Humors
Lasīt



Šodien forumu apmeklēja: 007, nēģis, rukets, Valduha, sālītis, purmalis, Kalnietis, Ingars97, ArthurDit


eXTReMe Tracker

Copyright sancho76 © 2008-2021