Ievadam pievienošu īsu ieskatu vēsturē. Senākos dokumentos (arī Indriķa hronikā) šo novadu dēvēja par Atzeles (terra Agzele) novadu. Dokuments par Tālavas un Adzeles sadalīšanu latīņu valodā uzglabājies divos oriģinālos - viens Krakovā firsta Čartoriska bibliotēkā, otrs Stokholmā Valsts arhīvā. Tie satur 14 Tālavas vietu vārdus, pēc kuriem vienīgi var noteikt šīs latviešu zemes robežas 13.g.s. sākumā. Atzelē ietilpa seši novadi - Gaujene, Alūksne, Purnava, Bērzene, Abelene un Pietālava (Abrene), un tās teritorija pletās līdz pat Mudes upei (tagad - Veļikajas upe Pleskavas apgabalā. Daudzus gadsimtus tur bija sirojuši krievzemes kņazu karaspēki, līdz 13. gadsimta sākumā to pakļāva Zobenbrāļu ordenis, bet pēc Atzeles novada dalīšanas (1224) ordenim palika tirdzniecības ceļš no Gaujas uz Pleskavu ar Gaujienas un Alūksnes pilīm, bet Purnava, Bērzene, Abelene un Abrene tika Livonijas bīskapijai. Te arī saprotams kāpēc tik dedzīgi pie šīs upes karoja arī mūsu 15. un 19. divīzijas leģionāri. Tad nu vakar viens kolēģis man ieminējās - davai paņemam busu piekraujam ar šņabja pudelēm un braucam uz Pietālavu rīkot referendumu par Arenes pievienošanu Latvijai. Maskavieši tagad aizņemti ar Krimas jautājumu, viņi atmetīs ar roku tam Abrenes gabalam... Ja vari - dari, ja nevari - nesāc!
Piedzirdīt tur tos subjektus , lai pieprasa Latvijas pilsonību un pēc tam pievienošanos atpakaļ Latvijai. Vienīgi, tad vajadzēs trubas no kādas šnabja rūpnīcas pievilkt, pa taisno. Lai šie nežūst ārā un pilda savus tiešos, topošo Latvijas pilsoņu pienākumus.Partija ""Vidzemes sijātāji"" .Piejūras reģiona Burlaku šūniņa.
Pirms 8 gadiem ekspedīcijā ceļojot pa Karēliju un tuvo Krievijas teritoriju gadījās kādā vakarpusē apstāties pie kādas upītes. Uzslējām teltis un iekārtojāmies uz nakšņošanu nenojaušot kur īsti esam... līdz papētot karti sapratām ka atrodamies tieši uz Abrenes un Krievijas robežas. No rīta pamodušies izdomājām ķecerīgu plānu - ierakt kupicu. Tā teikt seno Livonijas robežzīmi... Ja vari - dari, ja nevari - nesāc!